Edijs Pālens. Ar mīlestību pret notiekošo.

Mūziķu aprindās zināms kā izbijušās grupas „Paraguay Zoo” ģitārists un tekstu autors,Cits viņu atpazīst kā ziņu aģentūras BNA fotogrāfu, bet kādam viņš ir vienkārši jauks un smaidīgs puisis, kas savu palīdzīgo roku neatsaka nevienam. Savu darba nedēļu viņš pavada mediju sabiedrībā un ir soli priekšā notikumiem.Daba, bērni, dzīvnieki, traukšanās ar sniega dēli, ceļošana, laivošana un mīļotā meitene – tās ir viņa stihijas. Edijs Pālens. Kaut kas viņā ir. Viņa domas ir mīkla. Viss vijas caur fotogrāfiju, kompozīciju un mīlestību.

• Tev ir tikai divdesmit seši gadi un esi jau paspējis tik daudz kur pabūt, daudz piedzīvot un iemācīties.

Viss sākās 1982.gada 3. jūnijā. Ap pulkstens 12.00, skanot pusdienas ziņu izlaidumam, nācu pasaulē. Ogre- pilsēta, ar kuru man saistās visas bērnības atmiņas un kura man vēljoprojām ir vismīļākā vieta. Bērnību pavadīju diezgan šaurā, īrētā istabiņā kopā ar vecākiem un mazo brāli. Sākumskolas dzīvi paspēju izbaudīt paviasam neilgi, jo astoņu gadu vecumā guvu kājas traumu. Rezultātā nākamos divus gadus pavadīju uz gultas.

• Ir dzirdēti gadījumi, ka cilvēki šādu dzīves grūtību rezultātā kļūst intraverti un atslēdzas no ārējās pasaules. Kā notika ar tevi?

Es noteikti nebūšu viens no šiem gadījumiem, jo jau tad, kad gulēju uz gultas zināju, ka tas nav uz ilgu laiku un iekšēji bija vēlme ātrāk tikt uz kājām. Piedzīvot to, ko tajā laikā piedzīvoja mani vienaudži. Pagāja gandrīz trīs gadi un sāku rīkoties. Iemācījos no jauna staigāt. Pirmās dienas uz kruķiem un pārbaudot ledus izturību, paspēju tos salauzt. Protams, vecākiem stāstīju, ka mani piekāva gados vecākie puiši un salauza tos (mazliet atceroties ko vairāk- iesmejas). Enerģijas bija tik daudz, ka nebija kur likt. Iestājos aktīvā tūrisma klubā, sporta apvienībā ‘’Duksis’’, kurai nav nekāda saistība ar suņiem (sirsnīgi smejas). Četras dienas nedēļā, trīs gadu garumā trennējos ar kajakiem, kāpu klintīs un kalnos, kas man deva iespēju jau trīspadsmit gados iekarot Karpatu augstāko virsotni. Izbraukt divas sarežģītākās kalnu upes Baltkrievijā un Ukrainā. 1997. gadā iegūt otro vietu Latvijas čempionātā kajakiem. Tai pat laikā arī biju atgriezies skolā. Līdz devītajai klasei biju sapelnījis ap četrdesmit paskaidrojumiem pie direktora, bet sekmes man bija ļoti labas. Paralēli mācībām un sporta aktivitātēm dejoju arī tautas deju ansamblī. Devītajā klasē ļoti lielu vērību pievērsu viesnīcu industrijai. Tikai nebija iespēja pēc devītās klases to apgūt, tādēļ mācības nācās turpināt Ogres vidusskolā. Pēc divpadsmitās klases iestājos Rīgas tūrisma skolā, viesnīcas servisa darbinieku specialitātē. Jau pirmajā pusgadā papildus skolai piestrādāju dažādos bāros un restorānos. Pirmo reizi izbaudīju darbu ārzemēs-Itālijā.

• Zinu, ka bez laivošanas, viesnīcām, snovborda un citām aktivitātēm, kādu laiku esi pievērsies arī mūzikai. Bijis MC grupā Paraguay Zoo

.

Sākumā biju kā ģitārists grupā ‘’Xooz’’, kuru nodibinājām kopā ar draugiem. Vēlāk uzzinājis, ka mani senas paziņas jau labu laiku raksta hip-hop mūziku un ir diezgan tuvu pirmā albuma izdošanai. Tad nu nolēmām ierakstīt kopīgu dziesmu, kas pilnībā atšķīrās no visa pārējā formāta Paraguay Zoo ‘’Izproti sevi’’ albuma. Kādu laiku mēģinājām abas grupas kopā, bet pēc laika projekts izjuka. Sāku vairāk pievērsties hip-hop kultūrai. Rakstīju dziesmas, zīmēju grafiti un dejoju break dance. Pirmais Paraguay Zoo albums guva diezgan lielus panākumus vietējā mūzikas tirgū, jo tajā laikā bija tikai trīs hip-hop grupas. Ar singlu ‘’Ģimenes dzīve’’ ieguvām labāko debiju LNT mūzikas balvā. Visas brīvdienas, gada garumā, aizritēja koncertējot pa Latviju.

• Kā tu spēji savienot savu aktīvo darbošanos grupā ar patstāvīgo darbu viesnīcā?

Sākumā viss šķita ļoti viegli. Starp darbu un muzicēšanu vilku paralēles, taču gads bez brīvdienām, kā arī to, ka grupas ražīgums tikai samazinājās lika pievērsties viesnīcām pastiprināti. Gandrīz septiņus gadus nostrādāju dažādās viesnīcās Latvijā un ārzemēs. Brīvajos brīžos aiz recepcijas letes, aizvien vairāk sāku meklēt informāciju par fotogrāfēšanu un foto apstrādi. Jau agrā bērnībā vērojot sava vectēva foto uzņēmumus, iztēlojos sevi viņa vietā. Apbrīnoju kā viņš spēj pārnest redzēto uz papīra lapas tik skaistu, un radīt sajūtu, ka atrodies tieši tajā vietā.

• Izmēginot tik daudz iespēju- sports, dejas, mūzika, viesnīcas, tu tomēr vērsies par labu fotogrāfēšanai. Kāda, tavuprāt, ir ideāla fotogrāfija?

Ja tu jautā par preses foto, tad tai noteikti jāatspoguļo vesels stāsts lasītājam, pat nelasot rakstu. Noteikti jābūt soli priekšā notikumam. Ideālu foto nevar dabūt tikai ar labu tehniku kā skan manā mīļākajā anekdotē: ‘’ Kāds fotogrāfs paņēmis līdzi uz saviesīgu pasākumu savus foto, lai parādītu pārējiem viesiem. Namamāte, tos apskatījusi, iesaucas:

- Cik lieliskas bildes! Jums noteikti ir ļoti dārgs fotoaparāts!

Fotogrāfs neko neatbild, bet, dodoties mājās, saka:

- Paldies, vakariņas bija ļoti gardas! Jums noteikti ir ļoti labi katli!’’, bet kā fotogrāfu valodā saka, ar trešo aci.

• Vai Tu vari apvienot savu privāto dzīvi ar fotogrāfa darbu? Vai atliek brīvs brīdis arī pašam?

Viss ir ļoti vienkārši, ja blakus ir saprotošs cilvēks. Vairāk, protams, vēlētos ar savu draudzenei kopā sajust siltumu un mājīgumu, nevis sēdēt stundām ilgi aukstā hokeja hallē. Katram savs darbs jādara un zinu, ka viņa to ļoti labi saprot. Atliek laiks arī kopā pabūt un to laiku mēs izmantojam ļoti lietderīgi.

• Un ko tava draudzene saka par to, ka fotogrāfē arī kailfoto?

Kā jau teicu, viņa ir saprotoša, jo zin, ka man svarīgākais ir kompozīcija un cilvēka spēja atbrīvoties kameras priekšā. Parādīt cilvēka augumu pretēji tam kādu mēs to redzam ikdienā. Vairāk neierastu veidu, vietu un situāciju. Zinu, ka neliela greizsirdība viņā mīt, bet tam pilnībā nav pamata. Man viņa ir vislabākā, skaistākā un jaukākā.

• Aplūkojot fotogrāfijas, kurās esi iemūžinājis bērnu emocijas, dažās no tām likās, ka tu viņus esi piebarojis ar konfektēm, lai viņi tev pozētu tik neierasti, savukārt citās var lasīt to, ka esi viniem lielais, svešais onkulis. Bieži pat grāmatās var lasīt to, ka vīriešiem ir bail no berniem, no atbildības. Kā Tu uz to skaties?

Runājot par bērnu fotogrāfijām, varu tikai teikt, ka konfektes ne vienmēr man ir līdzi un nevienu bērnu mūsdienās ar tām neuzpirksi, lai viņš smaidītu, jokotos vai pozētu. Emocijas ir patiesas. Bildējot bērnus parasti cenšos paslēpties, lai tie mani nepamana, tad ari rodas tas patiesuma moments un viņu tā brīža emocijas pilnībā. Bildēt bērnus ir ļoti grūti, tieši dēļ viņu svārstīgajiem garastāvokļiem. Tā kā man pašam bērniņa vēl nav, tad noteikti no viņiem nebaidos. Un ja būtu, varbūt baidītos, bet ātri pierodu pie visa jaunā. Katrā ziņā gaidīšu, kad man būs bērniņš un tad jau redzēs kā sadzīvosim.

• No kā tu patiesi baidies?

Manuprāt, katrā dzīves situācijā ir viena liela vai maza lieta, parādība vai pat notikums no kura mazliet baidīties. Katrs jauns solis uzliek baiļu sajūtu, bet ātri tam jātiek pāri un tad viss aiziet kā no rokas. Izteiktu fobiju man gan nav, vai vismaz nevaru šobrīd iedomāties.

• Kas šobrīd visvairāk nodarbina tavu prātu?

Tā viennozīmīgi , kā jau daudziem no mums, ir ekanomiskā krīze valstī.

• Kā tieši tu to izjūti?

Naudas trūkums, lai vairāk varētu attīstīties savā jomā, pilnveidotu savas zināšanas un attīstītu savus mērķus. Kā arī lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi, bez lieka naudas stresa.

• Kādi ir tavi mērķi?

Pirmkārt, noteikti apprecēties. Vēlos izveidot savu foto studiju kā arī nodrošināt stabilu pamatu turpmākajai dzīvei.

• Vai tava draudzene zin par tavu mērķi apprecēties?

Tas ir noslēpums (smaida).

Kušš! Starpcitu, kāzu fotogrāfs vēl nav atrasts (smejas).

• Esi kādreiz raudājis?

Protams. Visspilgtāk atmiņā palicis moments, kad gulēju Vaivaru slimnīcā uz rehabilitāciju. Atveseļošanās programmā bija atļautas desmit sekundes, stāvēt kājās. Zinādams, ka mamma tieši šodien brauks ciemos, šīs desmit sekundes taupīju, lai viņa redzētu kā es pēc gandrīz trīs gadu pārtraukuma stāvu pats uz savām kājām. Tad raudāju ne tikai es, bet arī mamma. Tagad raudu reti, vairāk sanāk smaidīt un priecāties par dzīvi.

• Kāda ir tava sapņu diena?

Pēdējā laikā esmu lielā sajūsmā par Everestu, tāpēc noteikti gribētu atrasties tur ļoti saulainā dienā, un vienkārši izbaudīt to, ka esmu pasaules augstākajā virsotnē.

• Ko tu vēl dzīvē ļoti vēlētos piedzīvot un izbaudīt?

(Aizsapņojas).Primārais man ir nodibināt pašam savu ģimeni. Savu karjeru turpināt starptautiskā ziņu aģentūrā. Būt vienīgajam fotogrāfam, kas iemūžina notikumu , kurš ieietu pasaules vēsturē un tādā veidā arī atstājot savu vārdu citām paaudzēm. Jāturpina darīt iesāktais, jo pašlaik tas man sagādā vislielāko prieku. Mums vajadzētu satikties vēl pēc desmit gadiem un es varētu uz šo jautājumu atbidēt vēlreiz. Varbūt man jau būs ģimene, strādāšu starptautiskā ziņu aģentūrā un mani sapņi būs vēl lielāki un cēlāki. Mūsu dzīve sastāv no mirkļiem un notikumiem, kā teicis filosofs Rolāns Barts: ‘’Tas mani atdzīvina, un es atdzīvinu to’’.

autors: Zane Kivle 2008. gada, oktobris.Tweet